Sports

Lielākais slēpošanas maratons Latvijā: “Apkārt Alaukstam”

“Apkārt Alaukstam 2022”. Foto: alauksts.lv

Aizvadītajā nedēļas nogalē, 26.februārī, 26. reizi norisinājās distanču slēpošanas maratons “Apkārt Alaukstam”.

Četrās dažāda garuma trasēs izmēģināt spēkus bija iespēja jebkāda vecuma dalībniekiem un sagatavotības līmeņa slēpotājiem.

Slēpošanas prieku varēja izbaudīt arī paši mazākie, kuri pozitīvi noskaņoti devās bērnu slēpojumā. No 7 līdz 10 kilometriem garā distancē devās veselības slēpojuma dalībnieki, kuri pierādīja, ka ir veselīga un aktīva dzīvesveida piekritēji. Savukārt, 22 un 44 kilometru garā distancē savas spēju robežas pārbaudīja paši izturīgākie un stiprākie.

Sporta kluba “Alauksts” valdes loceklis Uvis Avens stāsta: “Viss izdevās godam un trase bija perfekta! Pie situācijas sacensību nedēļas sākumā, kad sniegs un lietus mijās ar atkusni, viss pie mums tāpat bija iespējams. Laikapstākļi nebiedēja pieņemt lēmumu mainīt trases izvietojumu pēdējā dienā, lai slēpotājiem nebūtu jābojā inventārs, šķērsojot uzartos laukus un zemes ceļus. Priecājos par salīdzinoši lielo dalībnieku skaitu – 527 dalībnieki, kas ņemot vērā visus ierobežojumus ir ļoti labi.”

Uvis ir lepns, ka, neraugoties uz laikapstākļu kaprīzēm, izdevies saglabāt tradīcijas un ir arī savi uzticamie slēpotāji, kuri maratonā apkārt Alaukstam piedalās atkal un atkal.

“Šis ir vienreizējs notikums, un ar to šis slēpojums ir īpašs,” Uvis saka. Taču 1984.gada 26.februārī, kas slēpojums notika pirmo reizi, diezin vai kāds domāja, ka viss izvērtīsies tik grandiozi un nonāks pat līdz iekļaušanai Eiropas slēpošanas maratonu elitē. 

1984.gada 26.februāris. Pirmais slēpojums apkārt Alaukstam. Foto: alauksts.lv

Vecpiebalgas apvienības pārvaldes Sporta organizators Toms Praulītis šogad ”Apkārt Alaukstam” piedalījās pēc daudzu gadu pārtraukuma. Toms stāsta: “Tā bija lieliska iespēja satikt draugus, paziņas un aktīvi pavadīt dienu. Draugu kompānija startējām ar komandas nosaukumu ”Vecpiebalgas Biatlonisti”’ un 22 km distancē komandu kopvērtējumā izcīnījām 1.vietu. Individuāli finišēju 16.vietā. Diena bija izdevusies, jo laikapstākļi bija izcili un trase bija labas kvalitātes.” Toms novērtē organizatoru darbu, kuri bija ielikuši milzīgas pūles, lai slēpojums varētu norisināties bez aizķeršanās un labā trasē.

Sacensību rezultāti apskatāmi šeit.
Foto mirkļi no slēpojuma apskatāmi šeit.

Pirmajā slēpojumā apkārt Alauksta ezeram pulcējās toreizējās kopsaimniecības Alauksts darbinieku ģimenes, draugi,  tuvākie kaimiņi un sadarbības organizāciju pārstāvji no Rīgas – mākslinieki, teātru un muzeju darbinieki. No 1986.gada slēpojuma dalībnieku skaits jau bija krietni audzis, un arī gaisotne kļuva sportiskāka. Politisko pārmaiņu vējos slēpojums 1989. un 1990. gadā nenotika, bet pēc tam, pateicoties tā laika Vecpiebalgas pagasta  padomes priekšsēdētājam Aivaram Avenam un Egilam Johansonam, tas tika atjaunots. 

Uvis Avens stāsta, ka slēpojums apkārt Alaukstam ir senākais distanču slēpošanas maratons Latvijā un otrais lielākais Baltijā aiz Tartu maratona.

Nepieciešamību Latvijā tradicionāli ierastās 10 – 15 kilometru garās trases vietā izveidot 22 kilometrus garo trasi, diktējusi pati dzīve un …slēpes. “Agrāk, pirmos slēpojumus varēja slēpot ar koka slēpēm, ar tādām slēpoja vēl deviņdesmitajos gados, un, ja uz ceļa posma gadījās kāds akmentiņš, neviens to īpaši nepārdzīvoja. Sākot ar divtūkstošo gadu sākumu, kad pieslēdzos tēvam pie organizēšanas, sapratām, ka pa tiem ceļiem, pa kuriem slēpojām agrāk, vairs pabraukt nevaram. Vienkārši slēpes daudziem jau bija kvalitatīvas, un tam akmentiņam bija nozīme.  Līdz ar to mums nācās mainīt maršrutu un 15 kilometru vietā tapa 22 kilometrus gara trase apkārt ezeram.”   

Savu lomu spēlējis arī tas, ka jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma Alauksta ezera apkārtne kļuvusi krietni vien apdzīvotāka. Un ir pilnīgi saprotams, ka cilvēkiem, kuriem šeit ir zeme un mājas, nepieciešams arī ceļš līdz tām.  “Rezultātā tur, kur agrāk gāja trase, šobrīd ir ceļš. Lai viņiem netraucētu, mums šos ceļus nākas apiet pa mežiem, atrast taciņas, dabūt vajadzīgās  atļaujas, lai ziemā tur varētu sagatavot slēpošanas trasi. Līdz šim un pēdējos gados jo īpaši, zemes īpašnieki  ir draudzīgi un pretimnākoši. Protams, gadās arī tā, ka kāds atbrauc un ar sniega motociklu to trasi  izbraukā, un tā atkal ir nākošā  investīcija, lai tu viņu savestu kārtībā un sacensību dienā viss notiktu,” tā Uvis Avens. 

Saistītie raksti

Apskati arī šo
Close
Back to top button