Vecpiebalgas pagasts atrodas Vidzemes augstienes centrālajā daļā, Piebalgas paugurainē. Gleznainās Vecpiebalgas apkārtnes ainavas kopš 1977. gada ir iekļautas aizsargājamā dabas teritorijā Vecpiebalgas aizsargājamo ainavu apvidū.

Robežojas ar Inešu, Kaives, Taurenes pagastu, Jaunpiebalgas, Zosēnu pagastu un Liezēres pagastu. Pagastu šķērso valsts nozīmes autoceļš  Cēsis – Madona un vairāki vietējas nozīmes ceļi. Tuvākā automaģistrāle ir Rīgas – Pleskavas šoseja.

Platība: 110,2 km2
Iedzīvotāji: 1259 (pēc PMLP datiem uz 30.06.2021.)

Lielākās apdzīvotās vietas - Aļmi, Augstlīči, Baltaci, Beitēni, Brekti, Cepļi, Gulbji, Ģibuļi, Kabulēni, Kriemeļi, Kūrēni, Kurmji, Ķāķi, Lībieši, Ļūdiņi, Meirēni, Mūrnieki, Purgaiļi, Ragaiņi, Roznēni, Smetes, Spuldzēni, Staņaudi, Tašķēni, Tomuļi, Vecpiebalga, Veļķumuiža, Vēveri, Vīndedzes, Zeikari, Zēniņi.

Senā kultūrvēsturiskā Piebalgas novada centrā atrodas Vecpiebalgas pagasts. Visā Latvijā to pazīst kā kultūras mantojuma šūpuli, un vēl šodien cilvēki dodas uz Vecpiebalgu, lai smeltos iedvesmu garīgajam darbam. Brīnišķīgā Vecpiebalgas daba tāpat kā sendienās atraisa radošo domu.

Dabas objekti
Šeit, Vidzemes Centrālās augstienes vidienē, paceļas vairāki augsti pauguri – Smetes kalns (243,1 m vjl.), Incēnu kalns (256 m vjl.), Bākas jeb Pliena kalns (265,5 m vjl.), Kaibēnu kalns (226 m vjl.) u.c.

Apvidus ziemeļu malā iegūlis Alauksts. Viens no skaistākajiem ezeriem Latvijā – ap 205 m vjl. Alauksts aizņem 7,82 km2,  vidējais dziļums 3,3 m, dziļākajās vietās sasniedzot 7 m.

Tuvākais Alauksta kaimiņš ir Tauns. Ezers atrodas 193 m vjl. un aizņem 72 ha lielu platību. Tauns ir stipri aizaugošs ezers, kuru apņem purvi, krasti nepieejami.

Pagasta teritorijā atrodas arī vairāki nelieli ezeri: Zobols, Gailīšu, Draugoļa, Laidza, Klebēķa, Bezdibens.

Latvijas garākā upe Gauja sāk savu skrējienu Alauksta apkārtnē. Vecpiebalgu šķērso vairākas upes un upītes – Balga, Tulija, Gailīšupīte, Dzērvīte  u.c.

Apskates objekti  
Vecpiebalgas luterāņu draudzes baznīca laika gaitā tika vairākkārt sagrauta, taču pēc valsts neatkarības atgūšanas, radās arī iespēja atjaunot baznīcu pēc arhitektes Austras Skujiņas projekta. Tagad atjaunotajā dievnamā ik svētdienu notiek dievkalpojumi.

Par vēstures elpu liecina Grišku pilskalns, par ko stāsta leģendas un arī viduslaiku pilsdrupas, ko labprāt apmeklē tūristi.

Piebalgas pakalni un ezeri ar ūdensrozēm ir apdziedāti dziesmās un dzejās. Ne velti Vecpiebalga tiek dēvēta par Vidzemes sirdi. Pašā Vecpiebalgas centrā, Cēsu-Madonas šosejas malā, piebaldzēnus un viesus priecē ūdensrožu dīķi.

Vecpiebalgas pagastā ir četri muzeji, kas vēsta gan par ievērojamiem cilvēkiem, gan par tolaiku cilvēku dzīvi:

Rakstnieks Antons Austriņš dzimis un audzis "Kaikašu" mājās, kur tagad atrodas viņa memoriālais muzejs.
Pasaku meistara Kārļa Skalbes vasaras mājā "Saulrietos" tagad varam apskatīt pasakām apdvestu muzeju.
Pirmā latviešu romāna autoru Matīsa un Reiņa Kaudzīšu muzejs atrodas "Kalna-Kaibēnos".
Piebaldzēnu dzīves veidu var iepazīt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiālē "Vēveros".

Esam Vecpiebalgas pagastā, un nemaz nevajag būt ļoti lielam romantiķim, lai prātā tūdaļ ieskanētos visiem zināmā melodija par baltajām ūdensrozēm, kuras šeit "zied ļoti valgas", un acis nevilšus meklētu "Skalbes Milzi, kalnu plecos". Pagaidiet! Paiesim lēnāk, jo te patiešām katra pēda glabā dzīvu vēsturi. 

(Inguna Bauere. "Vecpiebalgas novads. Pie tevis eju…", 2013)

Vecpiebalgas novads apdzīvots jau kopš akmens laikmeta, kad te apmetušies nezināmas etniskas piederības ļaudis. Līdz 1.gadu tūkstotim p.m.ē. te pārsvarā mituši līvu un igauņu priekšteči somugri. 12.gs. apvidus iedzīvotāju vairākums jau bijuši latviešu senču – baltu piederīgie.

13.gadsimtā cauri tagadējai Vecpiebalgas teritorijai gar Ineša ezera dienvidu krastu stiepās seno letgaļu valstisko veidojumu Tālavas un Jersikas robeža. Tālavas zemē Balgas krastā paceļas 10 m augsts pilskalns, kuru pēc tuvējo māju nosaukuma dēvē par "Grišku" kalnu. Leģenda vēstī, ka te bijusi seno letgaļu virsaiša Balgas pils. Hronika piemin kādu šai vietā ap 1200.gadu atradušos lielu apmetni. 13.gs. sākumā Tālavas valdnieka Tālivalda dēli pieņēmuši katoļticību un kļuvuši par bīskapa Alberta vasaļiem. 1224.gadā rakstītajā Tālavas dalāmajā grāmatā Rīgas virsbīskapijai piederošo zemju vidū pirmoreiz vēsturē oficiālā dokumentā pieminēta apdzīvota vieta Prebalge. Livonijas laikos Piebalgā risinās ordeņa valsts un Rīgas virsbīskapijas cīņa par virskundzību. 1318.gadā Livonijas ordenis sagrābj "castrum Prebalge"- Piebalgas nocietinājumu.

1340.gadā Piebalgu atkal atguvušais Rīgas virsbīskaps Frīdrihs pavēl sākt mūra pils un baznīcas celtniecību, kura turpinās līdz 14.gs. 60.gadu vidum. Pils mūri bijuši sešas pēdas biezi un veidojuši 80×60 soļus lielu četrstūri ar torni. Akmeņi mūrēti kvadrātu kārtās kā guļbūves baļķu vainagi. Ap logu ailēm, iespējams, lai izvairītos no sienu svīšanas, bijis ķieģeļu mūris. Mūra iekšpusē – dienvidu un austrumu malās – atradušās dzīvojamās telpas. Ķieģeļu mūra fragmenti dzīvojamo telpu ārsienās, visticamāk, radušies, labojot daudzo uzbrukumu atstātos robus. Pārējā mūru ierobežotajā laukumā atradies pils pagalms. No apkārtnes pili atdalījis plats aizsarggrāvis, kam ūdeni piegādājusi aizsprostotā Balga. Ūdens līmenis aizsarggrāvī regulēts ar pils dienvidrietumu pusē ierīkotām slūžām. Ziemeļu pusē grāvim pāri vedis paceļamais tilts. Pils tornis un galvenā ieeja atradušies austrumu pusē. Piebalgas pils piederēja Rīgas virsbīskapa Raunas pilsnovadam un kalpoja galvenokārt par medību, nodevu savākšanas un dzīru vietu.

1348.gadā par Rīgas arhibīskapu un Piebalgas īpašnieku kļuva Fromholds fon Fishūzens. Izraisoties kārtējam ķīviņam ar ordeni, viņš 1361.gadā Piebalgu ieķīlāja savam bagātajam vasalim – Turaidas baronam Bertoldam fon Tīzenhauzenam, un turpmākos 170 gadus Piebalgā valdīja Tīzenhauzeni. 15.gs. 80.gados Piebalga atkal atradās ordeņa varā.

1559.gadā Jāņa Briesmīgā karapulki nodedzināja Piebalgu.
1562.gadā sabruka Livonijas valsts, un Piebalga līdz ar visu Vidzemi nonāca Polijas-Lietuvas valsts Pārdaugavas hercogistes sastāvā.

1577.gada vasaras nogalē Jāņa Briesmīgā armija devās uz Cēsīm. Karavadoņa Poļubenska vienības nopostīja Piebalgas pili. Pēc sagrāves to atkal salaboja un vēl kādu laiku apdzīvoja, taču 1688. gadā veiktās revīzijas dokumentos minēts, ka Pilsmuižas ēkas jau pilnīgi sagāzušās. 16. gadsimtā agrāko bruņinieku piļu vietā veidojās muižas. Sagrautā pils vairs nederēja novada pārvaldīšanai. Par Piebalgas centru kļuva pēc 1638.gada starp Alaukstu un Taunu ierīkotā "malu muiža". Ūdens trūkuma dēļ tā pēc neilga laika savu galvenās muižas nozīmi zaudēja un kļuva par Vecmuižu. 16.gs. beigās Piebalgas novada ziemeļaustrumos izveidojās Jaunpiebalga – Pebalg-Neuhof. Agrāko Piebalgu skaidrības labad turpmāk dēvēja par Vecpiebalgu – Alt-Pebalg.

Ar 1685.gadā karaļa izdoto rīkojumu zemniekiem bija aizliegts ar sūdzībām traucēt Majestāti, taču 1695.gadā piebaldzēni Baldiešēnu Pēteris, Ģibuļu Jānis un Vīļumu Jānis mazā zvejnieku laiviņā šķērsoja Baltijas jūru, ieradās Stokholmā un iesniedza karalim Piebalgas zemnieku sūdzību par muižnieka Trautfetera patvaļu un nežēlību. Piebaldzēni rakstīja: "Kad esam izsūkti līdz pēdējam asins pilienam, kungs izliek no mājām un esam spiesti palikt par nabagiem. Mēs atvedām līdzi ādas pātagu (karabači), kuru noliekam pie Jūsu Majestātes svētajām kājām un ar kuru mūs, nostieptus zemē un kailus izģērbtus, per muižā, pie kam šāda pēršana ir mūsu vieglākais sods."

No 1700. līdz 1721.gadam norisinājās Ziemeļu karš. 1702.gadā krievu karaspēks barona Šeremetjeva vadībā ieņēma Piebalgu. No 1711. līdz 1920.gadam Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas, Briņģu, Grotūžu, Nāgaļu, Leimaņu, Cirstu, kā arī 1816. gadā nopirktā Veļķu muiža piederēja Šeremetjeva dzimtai.
1844.gadā Piebalgā strādāja 540 audēji galvenokārt vīrieši. Ratiņu dreimaņi savus ražojumus veda uz Krieviju, Lietuvu, Igauniju. Lopu kupči uzpirka vēršus un "aitiešus", kāva uz vietas, dzina uz Rīgu, pārdeva žāvētās ādas un gaļu. Darbojās galdnieki, podnieki, seglinieki, ģērmaņi, kalēji, skroderi. "Jurmiešos", "Tožiņās", "Jaunkubuliņos" u.c. gatavotie ķieģeļi vēl šodien redzami daudzu 19.gs. otrajā pusē celto Vecpiebalgas ēku sienās.

1860.gadā nodibinoties zemnieku pašpārvaldei, par Vecpiebalgas administratīvo un sabiedrisko centru kļuva tagadējā Inešu muiža – Pebalg – Orishaf.  Taču pils iemītniekiem traucēja pagasta valdes, tiesas, doktorāta, magazīnas, stadula un veco kazarmu telpas noīrējušās Labdarības biedrības pasākumu apmeklētāju nogurdinošā rosīšanās pašā logu priekšā. Zemniekiem savukārt bija nepieciešama tuvāka pagastēku atrašanās vieta.

Grāfam Šeremetjevam 1886.gadā uzturoties Vecpiebalgā, tika noslēgts līgums par to, ka muiža par 8000 rubļu atpērk sabiedriskās ēkas un baznīcas un draudzes skolas tuvumā piešķir zemi jauna pagastnama, magazīnas klēts un doktorāta celtniecībai. Labdarības biedrības nama būvei pagasts gruntsgabalu no muižas atpirka. 1877.gadā pagasta vara un Labdarības biedrība sāka darboties pagasta vidū uzceltajās jaunajās ēkās.

1864.gadā iesvētīja arī jauno draudzes skolas ēku ar kolonnu balstīto balkonu. Baltās skolas fasādi rotāja starp pirmo un otro stāvu piestiprinātas plāksnes ar to Vecpiebalgas sabiedrisko darbinieku vārdiem, kuri veicinājuši skolas celtniecību. Skolā strādāja Andžs Rātminders, Atis Kronvalds, Jēkabs Pilsātnieks, Kārlis Millers, vēlāk Jēkabs Paulītis, Milda Sliede – Kronvalde, Jānis Sliede, Jānis Ūdris; gadu desmitu ritējumā mācījās rakstnieki Andrievs Niedera, Augusts Bračs, Antons Austriņš, Angelika Gailīte, Pēteris Ramizars – Ozoliņš, Kārlis Skalbe, Reinholds Sotaks, antīkās literatūras tulkotājs Augusts Giezaks, grāmatizdevēji Pauls Skrābaks un Jānis Roze, publicists un teātra kritiķis Artūrs Bērziņš, komponisti Burhols Sosārs un Emīlis Melngailis, aktieris Jānis Veidens, mākslinieki Jūlijs Madernieks, ārsts Hermanis Buduls, diplomāts Hermanis Albāts, skolotāji, juristi, mediķi, tautsaimnieki, lauksaimnieki u.c. ievērojami speciālisti.

1902.gadā Vecpiebalgā nodibinājās sociāldemokrātu pulciņš "Zobolieši" pēc tam "Alaukstieši", kuri 1905.gadā apvienojās ar LSDSP lauku centru "Imanta". 1905. gadā pagastnama ēkā darbojās Rīcības komiteja. 3.decembrī revolucionāri pie draudzes skolas uzbruka zaldātu pavadītai muižnieku grupai. Tā Vecpiebalgas kaujā krita 12 revolucionāri un vairāki cara zaldāti. Muižnieki uz Cēsīm devās pa citu ceļu. 1906.gada 6.janvārī grāfa fon Grabes vadītā soda ekspedīcijas nodaļa uzspridzināja slavenākās latvju tautskolas ēkas rietumu galu. Darbu turpinot Labdarības biedrības telpās, revolūciju, kara, dažādu karu terora apstākļos, agrāko skolas spožumu vairs sasniegt neizdevās. 1920. gadā to pārveidoja par sešklasīgu pamatskolu un pārcēla uz Inešu pili.

20. gs. 20. gadu agrārās reformas laikā Vecpiebalgas muižu zemi sadalīja jaunsaimniecībām.1935. gadā Vecpiebalgā bija 706 saimniecības, darbojās pienotava, dzirnavas, krejotavas, doktorāts, virkne biedrību.
1940. gadā atklāja 1906. gada janvārī uzspridzinātās draudzes skolas vietā uzbūvēto nepilno septiņklašu skolu – tagadējo Vecpiebalgas vidusskolu.

Vecpiebaldzēniem negāja secen nedz "brīvprātīgā" iesaukšana svešajās armijās, nedz 1941., 1945., 1949. gada represijas. 1944.gada rudenī Vecpiebalgu uz visiem laikiem pameta liela daļa inteliģences, baznīcas altārgleznas autoru Jūliju Jēgeru un Skalbju ģimeni ieskaitot.

Vāciešiem atkāpjoties, uzspridzināja baznīcu, to atjaunoja 1995.–1997.gadā pēc arhitektes Ausmas Skujiņas projekta.

1945.gadā Vecpiebalgas pagastā izveidoja Vecpiebalgas, Alauksta, Inešu un Jaudzumes ciemus. Jaudzumes 1946.gadā pārdēvēja par Leimaņiem. Padomju laikā izveidoja kolhozu "Jaunā gvarde" un Hruščova kolhozu, kuru 60. gadu sākumā pārdēvēja par "Alaukstu". 70. gados kolhozu "Jaunā gvarde" pievienoja "Alaukstam", ko 90. gadu sākumā likvidēja.

Informācija no muzeju apvienības "Orisāre" krājuma materiāliem