DOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS

REFORMA IR NEPIECIEŠAMA. BET VAI ŠĀDA?

Oktobris, 2019.
Priekšsēdētāja sleja.
Svarīgākā 2019. gada politiskā tēma visā valstī nešaubīgi ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Ja runājam par pašvaldību nākotni, tostarp Vecpiebalgas novada pašvaldības kontekstā, reformas jautājums mūsu dzīvē noteikti ir īpaši aktuāls. Cits to uztver veselīgi, cits – tā ne pārāk, cits vispār nesaprot, par ko tad īsti ir stāsts. Arī es vairākkārt savos rakstu darbos avīzītē esmu pievērsies ATR tematikai, taču kopumā jāsaka, ka šajā jomā arī man pašam jautājumu joprojām ir krietni vairāk, nekā atbilžu.
Tas, ka pirms 10 gadiem veiktās reformas rezultātā tika izveidotas dažādas, diezgan neviendabīgas pašvaldības, ir skaidrs. Tāpat, veicot reformu pirms 10 gadiem, tika noteikts, ka līdz 2013. gadam ir nepieciešams izveidot pašvaldību t.s. otro līmeni (kas aizstātu bijušos rajonus), bet tas izdarīts netika. Pašvaldību neviendabība un otrā līmeņa neesamība, manuprāt, vien jau liecina par to, ka ATR ir nepieciešama! Jautājums tikai, vai VARAM ministra Jura Pūces piedāvātais modelis situāciju risinātu? Esmu pārliecināts, ka diemžēl nē, jo piedāvātajā reformas modelī tiek mainītas pašvaldību robežas, bet ar to vien sekmīgai reformai ir par maz.
Kad raugos uz reformas procesiem, tad vienmēr uzdodu jautājumu – ko man kā iedzīvotājam dos reforma? Jo reforma jēgpilna ir tad, ja tā dod pozitīvu pienesumu, šajā gadījumā dzīves kvalitātes uzlabošanos iedzīvotājiem, saglabājot izvēlēto dzīvesvietu. Ja šāda uzlabošanās nenotiek vai paliek pat sliktāk, tad reformu nevajag. Šā brīža piedāvājumā mani kā iedzīvotāju visupirms māc bažas par to, vai noteiktam iedzīvotāju kopumam, piemēram, Vecpiebalgas novadā esošajiem 5 pagastiem, jaunajā lēmējvarā, kur uz 7 šā brīža novadiem būs tikai 17 deputāti, vispār būs pārstāvniecība. Pastāv varbūtība, ka pārstāvju nebūs nemaz. Varbūt būs viens, varbūt divi. Kas to lai zina? Jo vēlēšanu sistēmu mainīt nav paredzēts. Līdz ar to pastāv lielas bažas par to, kā tiks pārstāvētas iedzīvotāju intereses. Vai varēsim turpināt attīstīt mūsu izglītības iestādes? Vai spēsim reaģēt un pienācīgi uzturēt pašvaldības ceļus gan ziemā, gan vasarā? Šobrīd mēs varam pieņemt ļoti operatīvus lēmumus un ātri risināt problēmjautājumus uz vietas, bet kā tas būs pēc tam? Tā ir brutāla varas attālināšanās no sabiedrības. Starp citu, šo problēmu ir uztvēruši arī valdošās koalīcijas pārstāvji Saeimā un valdībā, tikai pagaidām koalīcijas trausluma dēļ par to neviens neatļaujas skaļi runāt. Otra lieta – mīts par to, ka ar lielāku “budžeta maku” varēs vairāk izdarīt. Vai tiešām? Protams, ar lielāku maku teorētiski var izdarīt vairāk, tomēr teritorijas mazākas nepaliks un līdzekļi neizbēgami vairāk tiks koncentrēti ap t.s. attīstības centru, līdz ar to nomales efekts tikai palielināsies. Neformāli to ir teicis arī ministrs Pūce, atzīstot, ka abas Piebalgas kopā ir viena no divām teritorijām visā Latvijā, kur viņam nav pārliecība par to, ka reforma dos pozitīvu rezultātu. Gribētos ministru beidzot sagaidīt mūsu novadā, kur viņš varētu iedzīvotājiem tad visu izskaidrot. Manuprāt, tas būtu ļoti svarīgi. Tie, kas šobrīd jūsmīgi aģitē par to, ka Pūces buldozers arī Piebalgai atnesīs ziedu laikus, drīzāk atgādina tādus, kas ar aizvērtām acīm neapstājoties mēģina šķērsot galveno ceļu ar intensīvu satiksmi – ek, gan jau paveiksies. Riski ir ļoti lieli.
Bet kas tad būtu jādara savādāk, lai ATR tiktu sekmīgi īstenota? Par to tika spriests arī Latvijas Pašvaldību savienības domē, kur piedalījās gandrīz visas pašvaldības – gan mazas, gan lielas, gan novadi ar t.s. attīstības centriem, gan republikas nozīmes pilsētas. Visi bija vienisprātis, ka reforma ir jāturpina! Taču ne tādā formātā un tādā stilā, kā piedāvā Pūce. Ministrs ir uzzīmējis karti, un tas ir arī viss. Pašvaldībuprāt, reforma būtu jāsāk no otra gala – ATR jāiet ciešā sazobē ar citu nozaru reformu plāniem, tostarp izglītībā un veselības aprūpē. Šobrīd tas netiek plānots. Ir jāizveido pašvaldību otrais līmenis, kas pārņemtu no pašvaldībām tās funkcijas, kuras ir īstenojamas plašākā areālā. Piemēram, mēs jau šobrīd sadarbojamies ar kaimiņu novadiem, ar kuriem kopīgi esam izveidojuši izglītības pārvaldi un būvvaldi. Savukārt valstij būtu jādeleģē virkne funkciju un finansējums “uz leju” otrā līmeņa pašvaldībām, lai tādējādi vienkāršotu un uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, tos pietuvinot iedzīvotājiem. Kā piemēru varu minēt reģionālās un vietējās nozīmes valsts ceļu uzturēšanu. Un secīgi tikai pēc tam būtu jēgpilni runāt par kādām pašvaldību robežu pārmaiņām.
Visbeidzot – reforma tiešā veidā ir jāizskaidro iedzīvotājiem. Ja ministrs Pūce naski tikās ar vietvaru deputātiem (tiesa, arīdzan ne ar katru novadu atsevišķi, bet lielākās grupās), tad ar braukšanu pie sabiedrības reģionos viņam klājas daudz grūtāk. Cilvēcīgi viņu saprotu, jo tas nav vienkārši. Bet reformas izpratnes kontekstā tas ir slikti, jo mēs saviem iedzīvotājiem nevaram izskaidrot to, ko neesam iniciējuši un kas neietilpst mūsu kompetencē. Varam vien norādīt uz riskiem, kas mūs sagaida nākotnē.
Indriķis Putniņš, domes priekšsēdētājs

Saistītie raksti

Back to top button

Close