Inešu pagasta vēsture

Kāds Vecpiebalgas pilsmuižai sakars ar Inešiem? Un vispār – kad lasa par senākiem laikiem, Ineši nekur netiek pieminēti, tikai Vecpiebalga un Vecpiebalga vien. Kā to saprast? (..) Padomju teritoriālās novitātes pamatīgi sajaukušas prātus ne vienam vien. (..) Ja runājam par Vecpiebalgu un Inešiem, tad viens nosaukums vai cits, bet šīs zemes kopš pašiem senākajiem laikiem jāmin kopā. Inešu pagasts izveidojās pēc otrā pasaules kara, kad visu Latviju vajadzēja sadalīt ciematos, kopus saimniekošanas centros, un tā saveidojās daudzi jauni. Taču pirms tam te bija (un vēl tagad ir) ļoti sena apdzīvota vieta. 

(Inguna Bauere. „Vecpiebalgas novads. Pie tevis eju…”, 2013)

Pēc otrā pasaules kara izveidotais Inešu pagasts apvieno galvenokārt senas Piebalgas novada teritorijas. Senatnes cienītājus visvairāk saista pagasta centrs – Ineši. Šī ir sena apdzīvota vieta. Plašais „Orizoru kapulauks” liecina, ka apvidū saimniekots jau 10. – 12.gadsimtā. Itin droši var pieņemt, ka tieši šeit, „Arisas” (Orizāras) krastā, celtas Livonijas laika dokumentos minētās ūdensdzirnavas. Ciema tālāku attīstību iezīmēja 16.gadsimts, kad senās bruņinieku pilis pārtapa muižās. Piebalgas pils novietojums bija ekonomiski neizdevīgs, tāpēc strauji uzplauka ciems pie Arisas. Zviedru dokumentos parādās nosaukums – Arisas ārs.

Plašā apkārtnē vissenākā apdzīvotība konstatēta „Briņģos”. Te, Ezēnu apmetnes vietā, cilvēki mituši jau pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Netālu no tā  arī Lejasburkānu pilskalns, kurā savulaik meklēta leģendārā Sotekle. Vismaz no 16.gadsimta Briņģos pastāv muiža (tolaik ar nosaukumu Sustala).

Vecpiebalgas (Inešu) muižas kompleksa tagadējās ēkas celtas 18.gs.beigās – 19.gs.sākumā. Mērnieka Beķera zīmētajā plānā (ap 1869 – 70) redzamas praktiski visas mūsdienās esošās celtnes. Plašākas ziņas par muižas ansambļa stāvokli sniedz 1920.gada revīzijas dokumenti. Praktiski visas ēkās saglabājušās, izņemot nodegušo stalli un kādu klēti. Pils pēc nodedzināšanas 1905.gada 3.decembrī atjaunota ar daļējām pārbūvēm.

Dibinoties zemnieku pašpārvaldei (1860.gados), šī vieta kļuva par Vecpiebalgas novada administratīvo un saimniecisko centru. Lielā mērā ar to saistās atmodas laika rosība. Te ilgstoši dzīvoja jaunlatviešu ideologs ārsts J.Jurjāns. Ap viņu pulcējās vietējā inteliģence – brāļi Kaudzītes, Stērstu Andrejs, J.Pilsātnieks, A.Pumpurs. Šo vīru vadītas Laskates skolā un kazarmu ēkā notika slavenās piebaldzēnu teātra izrādes.

Par šo spožo laikmetu atgādina A.Pumpura krūšutēls pie bijušās tiesas mājas, kā arī piemiņas plāksne pie dzejnieka sievas dzimtajiem „Jaungaigaliem”. „Naurēnos” izveidots piemiņas akmens Andrejam un Elzai Stērstēm.

Ērgļu lielceļa malā pie Ogres atrodas Cirsti. Arī šī vieta apdzīvota sen. To liecina Ozolkalna pilsvieta. Abos upes krastos vērojami viduslaiku nocietinājumi – Cirstu skanste. Cirstu muižas nosaukums ir latvisks, tas veidojies no koku aizcirtumiem ienaidnieka uzbrukuma laikā. Pašreizējo ēkas kompleksu, kas veidots neogotiskā stilā, 1880.gados cēla baņķieris M.Štrandmanis.

Ceturtā bijusī muižas vieta pagasta teritorijā ir Teičukalns. Tās zeme pletās galvenokārt Ogres labajā krastā. Arī šī vieta ilgstoši apdzīvota, jo tuvumā atrodas Bitēnu Piltene. Nogala centrā plešas iespaidīgs paugurs – Teiču kalns. Te senatnē cilvēki nākuši klausīties teičus (reģus, zintniekus). Saistoši, ka vācu dokumentos konsekventi saglabāts latviskās izcelsmes vietvārds – Teutschenberg, bet vārdu līdzības un bijušo Veckalnu māju iespaidā mūsdienās lieto Vāckalnu.

Līdzās Vecpiebalgas pagasta robežai (tagadējos Rudumos) jau no zviedru laikiem atrodas luterāņu draudzes mācītājmuiža. Tās dzīvojamais nams celts 19.gadsimta sākumā, bet pārējās ēkas jūtami vecākas.

Iespaidīgs ir senvietu blīvums. Apmetņu vietas un kapu kalniņi koncentrējas galvenokārt reģionos ap Inesi, Akmentiņiem-Spietēniem, kā arī Kaibēnu-Tožiņu-Grinēnu-Celmu apkārtnē.

Inešu ciems tika nodibināts 1945.gada 8.aprīlī kā administratīva vienība Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta sastāvā. Ap šo laiku bijušajam Vecpiebalgas muižas centram, kam Pirmās Republikas laikā tika piešķirts Vecpiebalgas ciema nosaukums, padomju vara deva citu vārdu – Ineši. 10.aprīlī notika pirmā ciema aktīvā sapulce, kurā lēma, kā ātrāk atjaunot kara izpostīto saimniecisko un kultūras dzīvi. Stāvoklis bija ļoti smags, jo teritorijā, īpaši tās austrumdaļā, daudzas ēkas bija karā cietušas vai pilnīgi nopostītas. Reāli lauksaimniecības kolektivizācija Inešos sākās 1949.gadā.  1950.gadā visas trīs ciema teritorijā esošās saimniecības („Komunisma ceļš”, „Ineša krasti”, „Cirsti”) apvienoja vienā, izveidojot kolhozu „Komunisma ceļš” ar centru Inešos.

1949.gada beigās padomju vara apriņķus un pagastus likvidēja. Līdz ar to Inešu ciems kļuva neatkarīgs no Vecpiebalgas, jo bija pakļauts jaundibinātajam Gaujenes rajonam (ar centru Jaunpiebalgā, 1950-56). Pēc tam Ineši ietilpa Ērgļu (1957-59) un Cēsu (1959-2009) rajona sastāvā. 1959.gadā ciema teritorija ievērojami paplašinājās, jo tai pievienoja daļu no bijušā Cirstu ciema, kas iepriekš bija iekļauts Jumurdas pagasta sastāvā. 1991.gadā ciemam piešķīra pagasta nosaukumu. Pēc reģionālās reformas 2009.gadā Inešu pagasts tika iekļauts Vecpiebalgas novada sastāvā.

Izmantoti vēstures materiāli: „Iepazīsti Cēsu novadu”, 2001,  J.Polis „Vecpiebalgas novada Inešu pagasts”, 2008

Close