Taurenes pagasta vēsture

„Daudzi jautās – kāpēc Taurenes pagastam tāds nosaukums? Romantiski noskaņoti tajā noteikti saklausa taureņu spārniņu vieglumu un krāsas. Šķiet, ka patiesībā pie šī nosaukuma „vainīgi” daudz smagnējāki dzīvnieki un arī jūsmīgu gaisīgumu taureniešu piedzīvotajos likteņos veltīgi meklēt. Taurene jeb Tauru novads rakstos pirmoreiz minēts 1439.gadā, kad tas atdalījās no Dzērbenes muižas. (..) Šī zeme, kam „Gauja tek cauri”, pārsteidz ar savu krāsainību visos četros gadalaikos, bet jo īpaši rudenī, kad zeltojas lapas. Stāvot Zaļkalnā un veroties uz Gaujas ezeriem, kas samanāmi ielejā, aizraujas elpa – cik skaisti! Mežu tumšās joslas mijas ar pļavu gaišajām, šur tur uzmirgo ūdeņu zilums, augstu debesīs spēlējas saulstaru raksti, kas nemitīgi pārveidojas, padarot ainavu mūžīgi mainīgu. (..) Teika stāsta, ka senos laikos visa zeme ap Taurenes Brežģa kalnu  esot bijusi vienā ūdenī. Velns sarijies dubļus un spļāvis no mutes laukā. Katrs spļāviens pārvērties par pauguru. Vai nav labi pastrādājis šis mīlīgais Taurenes reljefa veidotājs?”

(Inguna Bauere. „Vecpiebalgas novads. Pie tevis eju…”, 2013)

Vidzemes bruņniecības dokumenti (1431. un 1439. g.)  liecina, ka vēsturiski tagadējās Taurenes teritorijā pastāvējušas divas muižas  – „Tauren” muiža, kas par labu kalpošanu tika piešķirta vasalim Hansam Rennem, un Johannam Fogedam piešķirtā Jarslavas muiža, kas vēlāk piederēja Noetkenu dzimtai un kas 1601. gadā tika pārdēvēta par Nēķena muižu.  Pēc trīsdesmit gadu ilgā Zviedrijas, Polijas – Lietuvas kara „Tauren” muiža izzuda no muižu sarakstiem un līdz 1925. gadam šis vārds bija pagaisis arī no cilvēku atmiņas. Savukārt  Nēķena  muiža, lai arī tā gadsimtu gaitā vairākkārt mainīja īpašniekus, lai arī to gan ieķīlāja, gan atpirka, ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. 1925. gadā pagasta valdes sēdē skolotājs Kārlis  Bormanis ierosināja neaizmirst sava novada vēsturi un pārdēvēt šo vietu par Taureni, bet muižai atstāt Nēķena  nosaukumu. Valdes lēmums bija ieteicējam labvēlīgs, un ar 1926. gada 1. janvāri  Nēķena pagasts oficiāli kļuva par Taurenes pagastu.

Nēķena muižas centrs līdz mūsdienām saglabājis 8 ēku apbūvi. Šodien kompleksu veido jaunā pils, muižas vecā pils, klēts, leduspagrabs, alus darītavas pagrabs, bijusī zirgu pasta ēka, zirgu stallis un lopu kūts. Muižas jaunā pils, kur tagad atrodas pagasta pārvalde un kultūras nams, tika celta pēc laikmeta un modes prasībām. Par pils celtniecības nobeigšanu vēsta divi skaitļi – 1888. gada augustā tika svinēti spāru svētki un pēc 1900. gada vairs nenotika celtniecības darbi. Nēķena muiža un pils vēstures gaitā ir kalpojusi ne vien kā kultūras attīstības centrs, bet diemžēl arī kā ierocis represīvo iestāžu rokās: 1906. gadā pilī ierīkoja lauku kara tiesu, bet pēc dragūnu pavēles pagrabus pārbūvēja par cietumiem, arī 1940.-1941. gadā Taurenes cilvēku likteņi tika lemti pilī. Nelāgā slava turpinājās arī pēckara gados, kad pils otrajā stāvā darbojās čekas izmeklētāji.

Pirmās brīvvalsts laikā pagastā strauji attīstījās lauksaimniecības nozares, kas bija ieguvušas redzamu vietu pasaulē. Uz  Ņēķena  muižas  un dzirnavu īpašnieka atņemtās zemes veidojās jaunsaimniecības. Pēc lauksaimniecības  skaitīšanas  datiem  1929. gadā Taurenē bija 171 lielsaimniecība ar zemes platību virs 20 ha. Tautā valdīja vēlēšanās būt saimniekiem savā zemē, uzplauka kultūras dzīve. Tomēr saimniekošana iegūtajā zemē bija grūta, nomāca parādi un izpirkšanas maksa, jāgādā bija  inventārs, jāceļ dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Visu pasliktināja ekonomiskā krīze. Sākās iegūtās  zemes pārdošana vai saimniecību izūtrupēšana. Pagasta pašpārvalde savā pārziņā ieguva Veco pili, tur  darbojās doktorāts. Arī muižas klēts nonāca pagasta īpašumā. Bijušo alus brūzi nopirka Augusts Graudiņš, un alus darītava darbojās līdz 1944. gadam. Bijušais Lāčakrogs nonāca Taurenes pagasta īpašumā. Vecā pagasta māja bija „Tožās”. Līdz ar 30. gadu otro pusi mainījās arī pagasta pašpārvaldes nozīme un lielāku autoritāti ieguva pagasta valde. Pagasta ieņēmumu  galvenais avots bija zemnieku nodokļi. Personas nodokli maksāja visi darba spējīgie, ieskaitot laukstrādniekus un ganus. Tas bija seši līdz 20 lati gadā.

Ieņēmumus Taurenes pagasts izlietoja izglītībai, veselības aizsardzībai, sociālām vajadzībām – nespējnieku patversmes uzturēšanai, kultūras vajadzībām. Taurenē darbojās vairākas sabiedriskās organizācijas, redzamākās no tām – mazpulki, ko vadīja Kārlis Bormanis,  Lauksaimnieku  biedrība un Dzērbenes draudzes dāmu palīdzības komiteja. Vērienīgi tika organizētas teātra izrādes ar viesrežisoriem un gājieniem uz izrāžu vietām Brežģa  kalnā. 1920. un 1930. gados Taurenē darbojās trīs kori  –  LNJS Taurenes nodaļas koris, kuru vadītāja Kārlis Bormanis, aizsardžu koris, kuru vadīja Zinaīda Krampe, un skolotāja J. Pikurs vadītais Dzērbenes draudzes koris.

Taurenes pašvaldības vadītāji Latvijas Brīvvalsts laikā: Jānis Seisums (1919-1921; 1924-1926), Pēteris Lielups (1922-1924), Jānis Veģis (1926-1930), Jānis Pūrītis (1931-1936), Jānis Ziediņš (1937-1940).

1940. gada 17. jūnijs pārtrauca ekonomiskās un kultūras dzīves rosību valstī, arī Taurenē.

Četrdesmitie gadi Taurenē, tāpat kā visā Latvijā, atnāca ar varas maiņu un tai sekojošām represijām. Aresti sākās uzreiz pēc 1940. gada 17. jūnija. Kā vienu no pirmajiem apcietināja Hugo Celmiņu, bet vēl astoņus pagasta iedzīvotājus izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Varas maiņu Taurenē uzņēma dažādi, bet lielākajai daļai jaunie likumi bija neizprotami un nepieņemami. Notika arī nevardarbīgas  pretošanās mēģinājumi. Vācu okupācijas laiks cilvēku atmiņā palicis ar lielām nodevām un smagu darbu Lielvācijas labā, un badu un … arī represijām – šoreiz pret padomju varai lojālajiem cilvēkiem. Kara beigās cilvēki bija noguruši, valdīja nabadzība, bailes.  Taurenes pagasta vadītāji okupāciju laikā:   Kārlis  Rēvele (1940 VII- 1940 IX), Kārlis Vasiļevskis (1940 X-1941 VI),  Aleksandrs Jansons (1941 VII- 1944 IX). Ar represijām un pastiprinātu komunistisko ideoloģiju 1944. gadā Latvijā sākās padomju laiki.

1944. gada 1. oktobrī Taurenes pagasta izpildkomiteju ierīkoja doktorātā, bet ambulanci pārcēla uz „Imantām”. Taču jau 1945. gadā jaunā valdība par savas darbības vietu izvēlējās jauno pili. Par pagasta izpildu komitejas priekšsēdētaju tika iecelts Roberts Ozolants, savukārt par Brežģa ciema priekšnieku – K. Plaudis, bet Taurenes ciema – O. Čablis. Pagastus likvidēja 1949. gadā, bet ciemi vēl palika līdz 1954. gadam, kad apvienojās Taurenes un Brežģa ciems. Galvenās izpildkomitejas rūpes bija par valsts nodevu izpildīšanu un politisko audzināšanu, bet galvenās metodes – draudi. 1949. gada 25. martā no Taurenes pagasta 19 mājām izsūtīja 64 cilvēkus. Tajā  pašā  gadā tika nodibināti kolhozi „8. marts”, „Rūķis”, ”Liesma” „Alauksts” , „Gauja” „Taurene”.  Pirmie kolhozi bija nelieli un neatbilda priekšstatam par sociālistisko lielsaimniecību, tāpēc saskaņā  ar Latvijas PSR Ministru padomes 1950. gada lēmumu sākās kolhozu apvienošana. Kolhoza „Taurene” pirmais priekšsēdētājs bija Artūrs Gorbāns. Vēlākos gados kolhozu vadīja Ņina  Namavīra (1961 – 1966),  Leonīds Igaunis (1966 – 1967),  Jānis Ozols (1968 -1972), Kārlis Kalniņš (1973 – 1979), Roberts Ruķis (1979 -1982), Roberts Dilba (1982 – 1985), Mārtiņš  Bušmanis (1985 -1991). 1991. gada decembrī kolhozu pārveidoja par paju sabiedrību.

Taurenieši 40 gadus prata saimniekot sociālistiskajā ražošanas sistēmā. Lai arī  naudas resursu  apsaimniekošanā  noteicošā  bija kopsaimniecība, ciema padome  lieliski prata sadarboties ar kolhoza valdi un, pateicoties kopīgām interesēm, padarīja Taurenes ciemu atpazīstamu.

Ciema attīstībā savu vārdu ierakstīja katrs no ciema priekšsēdētājiem, kas to vadīja no pirmajiem pēckara gadiem līdz novada izveidei:  Marta  Intenberga, Drosma Gnedlere, Jānis Krēsliņš, Zinaīda Vīlipa, Rita Bērziņa, Anatolijs Batņa, Lolita Eglīte, Aivars Rumba, Jānis Vīlips.

Ja 1918. gadā Latvija savu valsti nosargāja ar ieročiem, tad deviņdesmitajos gados uzvarēja dziesmotā revolūcija. Arī Taurenē izveidojās Tautas frontes grupa. Bet tas jau ir cits stāsts – “Taurene mūsdienās.”

No vēsturnieces, skolotājas Spodras  Ergardes grāmatas „Šīs zemes un cilvēku  likteņgrāmata”.

Close